Aklais slepkava

Начало книги

Desmit dienas pēc kara beigām mana māsa Lora ar automašīnu nogāzās no tilta. Tilts tika remontēts: viņa izbrauca tieši caur brī­dinājuma zīmi. Mašīna iekrita aizā simt pēdu dziļumā, izbrāzdamās cauri koku galotnēm, jaunu lapiņu piespilvotām, tad uzliesmoja un ievēlās seklajā tērcē aizas dibenā. Mašīnai virsū sakrita tilta atlūzas. No viņas palika pāri tikai pārogļojušās krimstalas.

Par nelaimes gadījumu man paziņoja policists: mašīna piederēja man, un viņi bija sadzinuši pēdas pēc numura plāksnītes. Policists runāja godbijīgā tonī: viņš, bez šaubām, pazina Ričarda uzvārdu. Viņš teica, ka riepas varbūt aizķērušās aiz tramvaja sliedēm vai neesot nostrādājušas bremzes, tomēr reizē juta arī pienākumu pa­vēstīt man, ka divi liecinieki — pensionēts advokāts un bankas kasieris, cilvēki, kuriem var uzticēties, — apgalvojot, ka esot visu redzējuši. Viņi stāstījuši, ka Lora pagriezusi stūri strauji un tīši un nobraukusi no tilta tik mierīgi, it kā nokāptu no ietves malas. Viņi bija saskatījuši Loras rokas uz stūresrata, jo viņa bija uzvilkusi baltus cimdus.

Читать дальше →