Stikla cilvēki

Начало книги

... pats tur esi cits, cits gaismas grauds tavas aizmirstības lielajā rītā... Šis savādais piedziedājums ir pēdējais, ko atceros no mūsu kopā pavadītā laika. Bet sāksim ar to, kas attiecas uz sākumu, - ar apgalvojumu: mūsu tikšanās bija nejauša. Un ar jautājumu: vai mūsu tikšanas tiešām bija nejauša? Tikpat nejauša, cik sniega pika, kas trāpa pa pakausi? To mēs nekad neuzzināsim.

Tomēr tagad, kad jau ir par vēlu, viss šķiet tik skaidrs un saprotams. Es redzu attēlu mozaīku, kas (aujas sakārtoties. Bet es zinu, ka man šajās ainas vairs nav savas ēnas. Es vienīgi varu pastāstīt, ko redzu, un tas attiecas arī uz to, kas stāstījuma laika notiek manā galvā.

Pirmo reizi mēs cits citu ieraudzījām vestibilā pie garderobes, mūs visus četrus bija sagūstījis liels spogulis ar zeltītu rāmi. Iemesls, kādēļ to atceros, nav tas, ka man tagad vairs nav spoguļattēla, un ari ne tas, ka mēs toreiz ar spožās virsmas starpniecību būtu cits citam kaut ko slepeni paziņojuši. Es to atceros tikai tādēļ, ka mēs pēc dažām minūtēm - tad, kad bijām nodevuši meteļus, apmeklējuši tualeti un uzsmēķējuši pie ieejas, atkal tikāmies zālē. Jo izrādījās, ka mēs sēžam blakus - vienā un tajā pašā rindā, un tā bija doma, kas izskatījās pēc rīcības, vai rīcība, kas līdzinājās domai, bet kurš gan to būtu izdomājis?

Читать дальше →