Starp mums, meitenēm, runājot

Начало книги

—   Starp mums, meitenēm, runājot, jauniņais ir pats glītākais zēns klasē, — Sanita Samtiņa konstatēja. — Ievērojāt, kādas viņam acis? Kā apakštasītes. Un skropstas garas, ar uzliektiem galiem kā meitenei.

—   Ja man būtu tādi sprogaini mati, es gan būtu laimīga, — Rita Ozola nopūtās.

—  Bet ja nu ilgviļņi?

—  Nē, tiem ir sīkas cirtas kā aitām.

—   Vispār ar zēniem mums nav paveicies, visi tādi mazliet uz augšu pasisti. Alegro noskaņots uz mūziku un mūs ne redz, ne dzird. Arnītis citādi puika uz goda, prot dejot pat kiku un džaivu, bet pamaza auguma. Pēteris kā paskatās uz meitenēm, tā sarkst un bālē, — Anna Liepa, pie katra zēna vārda noliekdama pa pirkstam, skaitīja.

—   Sarkst un bālē viņš tikai Daces priekšā, — Sanita precizēja. — Un piedevām vēl stostās.

—   Ģirts Leja stundām ilgi var blenzt uz pavisam parastu zvirbuli, bet mēs viņam esam tukšs gaiss, Imants Jansons, tas īgņa un rūcējs, pēc izskata un auguma būtu pieņemams, bet bezprātīgi iemīlējies akme­ņos, — Anna turpināja.

Читать дальше →