Buenosa robinsoni

Начало книги

Stāvot pie anihilatora raķetes kāpnītēm, mēs, četri studenti, atvadījāmies no tuviniekiem, lai dotos neiedomājami tālajā ceļā uz Lukrēciju.

Man blakus stāvēja mans studiju gadu nešķiramais draugs Augustino Kristo. Viņš bija beidzis «D» kursu tajā pašā skolā, kur es, bija ārsts, vispārbiologs, ķīmiķis un pavārs. Viņa pirmā specialitāte bija ārsts, bet pārējās viņš zināja vienīgi tik daudz, lai vajadzības gadījumā spētu aizstāt kosmiskajā lidojumā šīs profesijas speciālistus, tāpat kā mana trešā profesija bija ķīmiķis-planetologs. Augustino bija kalsens cilvēks, tievs, tāpēc izskatījās garš, lielām brillēm uz asā deguna un lielām, stingrām, reizēm sapņainām acīm.

Atvadīšanās bija ilga, jo atvadījāmies taču uz mūžu. Man tas nepatika, gribējās ātrāk aizlidot. Ko gan tāda atvadīšanās dod? – es domāju. Vispār man netīk skumīgas scēnas. Es visu laiku skatījos uz Olvāriju. Tur viņa stāvēja, jauna un skaista, blakus savam līgavainim Silvio Madrededjosam. Viņa studēja jau pēdējo gadu sintētiskās tekstilrūpniecības kursā 255. skolā, bet viņš bija beidzis arhitektūras kursu 238. skolā un strādāja celtniecībā. Tā viņi stāvēja, abi blakus, rokās saķērušies, un māja man sveicienus, kad es kāpu augšā pa stāvajām kāpnītēm. Tā viņi arī iegula man atmiņā uz visiem laikiem. Abi blakus, jauni, spēcīgi, vienmēr kopā, vienmēr nešķirami. Un māte – kā viņa mani pēdējo reizi apskāva, kad es jau liku kāju uz pirmā pakāpiena!

Читать дальше →