Atēnu Taīda

Начало книги

Ne tikai padomju, bet arī pasaules fantastiskajā literatūrā Ivanam Jefremovam (1907–1972) ir īpaša vieta.

Dažkārt par pazīstamu literatūras, mākslas vai zinātnes darbinieku sabiedrībā pastāv atšķirīgi viedokli. Vienu no tiem šis cilvēks ir iemantojis, ja tā var izteikties, publikā, kuras lielākā daļa neko tuvāk nezina par šī cilvēka darbu. Otrs viedoklis ir tā paša aroda speciālistu, lietpratēju un meistaru vidū. Sie viedokļi var būt diametrāli pretēji, var sakrist vai nu daļēji, vai arī pilnīgi. Pilnīga sakritība gadās reti. Attiecībā uz I. Jefremovu abi viedokļi sakrīt.

Tas var izklausīties dīvaini, tāpēc ka par viņu (mēs te runājam par I. Jefremovu kā par rakstnieku fantastu, nevis par viņu kā par profesoru, zinātņu doktoru, paleontologu, daudzu zinātnisku darbu autoru) nevar teikt, ka viņš būtu pats lielākais šīs literatūras nozares pārstāvis, cilvēks ar pašu bagātāko un izkoptāko fantāziju, meistars pašu aizraujošāko sižetu radīšanā utt. Tā tas ir tāpēc, ka, runājot pat tikai par mūsu zemes fantastisko literatūru vien, A. un B. Strugacki pārspēj viņu ar savu valodu un stilu, tēliem un raksturiem; S. Sņegovs ir pārāks ar savu spožo fantāziju, vēl kāds cits — ar vēl kaut ko citu… Un tomēr — tieši Ivans Jefremovs ir fantastiskās literatūras klasiķis. Viena no monumentālākajām figūrām tajā. Un atkal — ne vien padomju, bet pasaules fantastiskās literatūras mērogā. To apliecina kaut vai tā noturīgā, nezūdošā interese par viņa darbiem, kāda pastāv visās zemēs, kur lasa fantastiku, ieskaitot arī ASV un Angliju, kur fantastiskajai literatūrai ir senas tradīcijas. Citiem vārdiem sakot, rodas sava veida Jefremova fenomens, ja vēlaties — Jefremova paradokss. Un tam, kā jebkuram paradoksam, gribas rast izskaidro jumu.

Читать дальше →