Pasaules acs

Начало книги

Zemei atmiņās ierūcoties un ievaidoties, it kā tā mēģinātu notikušo vērst par nebijušu, pils vēl arvien pa brīdim nodrebēja. Gaismas strēles, kas lauzās cauri brukumiem sienās, lika iedzirkstīties gaisā nerimstoši virmojošiem puteklīšiem. Liesmu atstātās zīmes izkropļoja sienas, grīdas, griestus. Plati, melni smērējumi šķērsoja reiz tik spilgto gleznojumu uzburbušo krāsu un zeltījumus, un sodrēji klāja cilvēku un dzīvnieku drūpošās frīzes, kas likās cēlušās iešanai, pirms norima šis vājprāts. Visur gulēja nogalinātie vīrieši, sievietes un bērni, sastinguši tur, kur, mēģinot bēgt, viņus zemē bija notriekuši zibeņi, kas šaudījās pa visiem gaiteņiem; bēgļus bija panākušas uzglūnošās liesmas vai viņi bija iestiguši pils akmeņos akmeņos, kas gandrīz kā dzīvi bija plūduši un snaikstījušies, pirms atkal iestājās miers. Kā savāds pretstats šķita krāsainie gobelēni un gleznojumi, īstenu meistaru darinājumi. Šausmu neskarti tie joprojām karājās savās vietās, izņemot dažus, ko bija sašķiebusi sienu uzblīšana. Smalkgriezuma mēbeles ar ziloņkaula un zelta inkrustācijām stāvēja kā stāvējušas, izņemot tās dažas, ko bija apgāzusi grīdu plaisāšana.

Читать дальше →