Es-no viņpasaules

Начало книги

Šinī brīdī gar manām acīm kā mēma kinofilma slīdēja viss tas, kas bija pirmsākums spriedumam…

Skurbajā un aklajā savas labklājības ikdienā mēs uz nāvi notiesātos parasti iztēlojamies ne citādi kā likteņa nolemtus un mazskaitlīgus vienpatņus. Mēs dzīvojam instinktīvā pārliecībā, ka paši jau nu gan nāvinieku kamerā nekad nonākt nevarētu, ka tam vajadzīga ja ne smaga vaina, tad vismaz izcili ievērojama dzīve. Vēl ļoti daudz putekļu ir jāpārpurina mūsu galvās, iekams sāksim atskārst: nāvinieku kamerās ir izsēdējusies milzu masa vispelēcīgāko ļautiņu par visikdienišķākajiem pārkāpumiem, un - kā nu kuram paveicies - ļoti bieži nevis pārpratuma noskaidrošanu un apžēlošanu tie sagaidījuši, bet karātavas.

Aleksandrs Solžeņicins. "Gulaga arhipelāgs".

Viņu sauc Zigurds Dreimanis. Septiņus mēnešus, slepkavnieka lomai jau nolemts un novēlēts, viņš nosēdēja izmeklēšanas cietuma. Vēl septiņus mēnešus, uz safabricētu "pierādījumu"pamata notiesāts, viņš pavadīja nāvinieku kamerā. Nevainīgs. Neviena neuzklausīts. Salauzts. Bezspēcīgs kaut ko iebilst vai pierādīt. Ik dienu gaidīdams, kad viņu aizvedis. Ik dienu saraudamies no dūrieniem pakrūtē, kad gaiteni nodunēja soli. Un ik dienu sajuzdams smadzenēs atbal­sojamies kalto durvju atslēgu žvadzoņu ka pēdējo šis pasaules atvadu zvanu…

Читать дальше →