Tadžmahals

Начало книги

Tūkstoš seši simti trīsdesmit pirmajā gadā nomira Šahdža- hana karsti mīļotā sieva Mumtazimahala. Padišahs skuma ilgi un gauži.

Šķiroties no dzīves, Mumtazimahala lūdza savu mīļo lau­lāto draugu nekad vairs neprecēties. Un vēl viņa lūdza Šah- džahanu uzcelt virs viņas kapa brīnišķīgu pili, kas šajā saulē mūžu mūžos liktu viņu atcerēties.

Padišaham ne prātā nenāca vēlreiz precēties. Viņš tik ļoti bija mīlējis Mumtazu, ka tagad viņa vienīgais prieks — izpil­dīt sievas otru lūgumu.

Cik brīnišķīgam jābūt skumju templim, lai mūžu mūžos daudzinātu tā cēlēja Šahdžahana vārdu, lai vēsts par apbrī­nojamo pili kļūtu zināma plašā pasaulē, un cilvēki, nākdami no visām debess pusēm, brīnītos par tempļa skaistumu!

«Vai mīlas saldmi un maigumu, ko esmu baudījis, var attē­lot dzestrā akmenī tā, lai visi, kas skatītos, teiktu: «Jā, tas ir tiešām tiesa, rārns un gaišs ir šis mūžīgo skumju simbols. Mīlestība pārvērtusi nāves drausmas par visdiženāko dai­ļumu.»

Читать дальше →