Labirinta gūstā

Начало книги

Savu jauno dzīvi viņš sāka, stāvot kājās, stindzinošas tumsas un sasmakuša, putekļaina gaisa ieskauts.

Metāls trinās pret metālu; grīda zem kājām sasvērās. Zēns nokrita un, atbalstīdamies uz rokām, sāka rāpties atmuguris­ki, līdz atdūrās pret aukstu metāla sienu. Par spīti vēsajam gaisam uz pieres izspiedās sviedru lāsītes. Lēnām virzoties gar sienu, viņš sasniedza telpas stūri, noslīga zemē, pievil­ka kājas cieši klāt pie vēdera un cerēja, ka acis drīz apradīs ar tumsu. Vēl viens grūdiens, telpa salīgojās un sāka celties augšup kā lifts vecā ogļraču šahtā.

Gaisu caururba griezīgas vinču īdas un ķēžu žvadzoņa kā senā tērauda ražotnē un atbalsojās pret skārda sienām ar zemu, metālisku skaņu. Tumšais būcenis turpināja celties augšup, šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, līdz zēns pakrūtē sajuta vieglu nelabumu. Kad nāsīs iecirtās piededzinātas mo­toreļļas smaka, kļuva vēl sliktāk. Gribējās raudāt, bet asaru nebija. Neatlika nekas cits kā vien sēdēt tumsā un gaidīt.

Читать дальше →