Paradīzes aboli

Начало книги

KAD REDZU, kā jaunie godbijīgi sastingst, izdzirdējuši vārdus «nedrīkst» vai arī «tas ir nepieciešams», domāju, ka viņi ir vislielākie muļķi… Nē, nē, sēdi mierīgs, uz tevi tas neattiecas. Gluži vienkārši, tādos brīžos es parasti atceros paradīzes ābolus …

Pastāstīšu, protams, pastāstīšu, nekāds noslēpums tas nav. Tik pacieties. Domāju, ka laika mums ir līdz kaklam un pat vēl vairāk. Kamēr roboti aizmetinās to caurumu… Starp citu, vai apmācības programmā tev bija hermetizācijas pārbaude? Zinu jau, zinu tos saprogrammētos: galva caura kā siets!

Ko tu, vai apvainojies? Tas nu gan velti. Kā nekā es tomēr esmu vecākais astro-navigators un ļaunoties uz priekšniecību ir muļķīgi. Turklāt ari pēc gadiem esmu reizes trīs vecāks par tevi. Se, paņem labāk cigareti, aizsmēķē. Tā ir īstā tabaka. Godavārds, pats audzēju! Nevar pat salīdzināt ar tagadējo sintētiku — dūms tāds, ka vari ievilkt ar baudu. Ko, tu nesmēķē? Un tu ari? Tas ir labi, malači!

Читать дальше →