Tumsas rats

Начало книги

Plašajā Lolunas ielejā vienīgās dzīvības zīmes bija divi melni punkti, ne lielāki par ielejā izmētātajiem, salā saplaisājušajiem klinšu bluķiem. Ceļinieki lēni virzījās pa šauru taciņu. Tuksnesī­gajā ielejā neauga koki, vējš šalca un svilpa klintīs, no virsotnēm atbalsojās melno ērgļu saucieni. Abi jātnieki tuvojās milzīgai, div­tūkstoš pēdas augstai granīta sienai, no kuras plūda neliela ūdens straumīte svētās čangpo upes izteka. Taka pazuda aizā, kas pāršķēla klints sienu, pēc tam atkal parādījās lielākā augstumā, stiep­joties gar stāvo krauju, līdz beidzot nonāca virsotnē uz garas kal­na kores, lai drīz atkal pazustu robainajās kalnu galotnēs un plaisās. Šo ainu kā pārsteidzoši majestātiski sargi ieskāva trīs mil­zīgie Himalaju kalni Daulagiri, Anapurna un Manaslu kā ledu kalti cietokšņi sniega apmetņos. Aiz tiem debesīs savilkās vētras mākoņu jūra tērauda krāsā.

Abi jātnieki virzījās uz priekšu pa ieleju, noliekuši galvas pret salto vēju. Šis bija pēdējais ceļojuma posms, un, lai gan draudoši tuvojās vētra, viņi jāja lēni, jo zirgi bija pārguruši. Tuvojoties aizas mutei, viņi šķērsoja strautu vienreiz, tad vēlreiz. Pēc tam lēni iegāja aizā un pazuda no skata.

Читать дальше →