Lamatas

Начало книги

Tūkstoš septiņsimt deviņdesmitā gada jūnija pēcpusdienā men­cu zvejnieks Saimons Raters no Menas iekļuva vētrā un spēcīgā straumē. Maza zvejas laiviņa bija pilna ar zivīm, viņš nomaldījās no kursa, un Saimonam nācās doties uz miglā tīto Skrandu salu, kas atrados sešas jūdzes no krasta. Gaidīdams, kamēr pāries negaiss, zvejnieks nolēmu izpētīt vientulīgo salu. Tās iekšienē tālu no klin­šainajām robotajām kraujām, kuru dēļ salu tikusi pie sava nosau­kuma, viņš atradu milzīgu vecu ozolu, kam vienā zarā karājas sen­laicīgs kuģa ķīlis un takelāžas paliekas. Tieši zem koka zeme bija iegrimusi. Lai arī bija zināms, ka sala nav apdzīvota, Raters atrada skaidrus pierādījumus, ka pirms daudziem gadiem te kads pabijis.

Viņa modās ziņkāre, tādēļ Raters savervēja palīgos brāli un da­žas nedēļas vēlāk svētdiena ieradās sala, bruņojies ar cērtēm un lāp- stām. Atraduši zemes ieplaku, vīri sāka rakt. Piecu pēdu dziļumā viņi uzdūrās ozolkoka baļķu platformai. Viņi izvilka baļķus un, sa­traukumam pieaugot, turpināja rakt. Dienas beigās viņi bija iera­kušies divdesmit pēdu dziļumā - tikuši cauri kokogļu un mala slā­nim un nonākuši pie vēl vienas platformas. Brāļi devās mājup, nolēmuši atsakt rakšanu pēc ikgadējās skumbriju sezonas. Bet jau pēc nedēļas Ratera brālis noslīka - viņa laiva nesaprotamu iemeslu dēļ pēkšņi apgāzās. Bedre uz kādu laiku tika pamesta.

Читать дальше →