Kā plika pa nātrām

Начало книги

Varētu teikt, ka esmu piedzimusi aiz pārskatīšanās. Neplānota, negaidīta, nevienam nevajadzīga - jau kopš pašas dzimšanas jutos ja ne gluži neatkarīga, tad vismaz pilnīgi patstāvīga. Un to var apstiprināt visi, kas mani toreiz pazina.

Savā patstāvībā aizgāju tik tālu, ka astoņu gadu vecumā liku atslēdzniekam izgatavot mājas un vārtu atslēgas, lai, neviena netraucēta, varētu iet un nākt, kā man patīk. Un savu patstāvību un neatkarību esmu centusies saglabāt visu mūžu.

1935. gada Lieldienu rītā mani izlaida uz ielas, saģērbtu jaunā, sarkanā samta mētelītī ar sudraba pogām un ar tādu pašu sarkanu daudzstūrainu bereti galvā. Ūdenspeļķes bija pārvilkušās ar šķautnainiem ledusrakstiem, tos es saspārdīju ar jaunajām lakādas kurpītēm. Biju sajūsmā par koši sarkano mēteli un cepuri, jo citām meitenēm kaut ko tādu vēl nebiju redzējusi.

Tas bija ļoti sen, man toreiz bija seši gadi.

Desmit gadus vēlāk no rīta, ejot uz skolu, ievēroju, ka gar Rožu laukumu garās kārtīs vējo daudz sarkanu karogu. Tas bija 1945. g. 5. novembris. Un tajā rītā man pēkšņi sarkanā krāsa vairs nepatika. Vēl vairāk, tā mani uzbudināja, un man radās vēlēšanās raut visus karogus, turpat sakurt lielu ugunskuru un iznīcināt karogus.

Читать дальше →