Zvaigžņveida izsitumi

Начало книги

TĀ ir šī slimība. To man pateica priekšā nojauta. Ar manām zināšanām nebija ko rēķināties. Zināšanu man, pirms sešiem mēnešiem augstskolu beigušam ārstam, protams, nebija.

Es baidījos pieskarties cilvēka kailajam un siltajam plecam (kaut nebija ko bīties) un savu gribu viņam iz­teicu vārdos:

—   Tēvoci, pavirzieties nu tuvāk gaismai!

Cilvēks pagriezās tā, kā es to vēlējos, un lielās petro­lejas lampas gaisma sāka līt pār viņa dzeltenīgo ādu. Cauri šim dzeltenīgumam uz izliektajām krūtīm un sānos spiedās marmora raibumam līdzīgi izsitumi. «Kā zvaig­znes pie debesīm,» es nodomāju un, vieglam saltumiņam kņudinot sirdi, noliecos pie krūtīm, tad novērsu acis no tām un paraudzījos uz seju. Manā priekšā bija gadus četr­desmit veca, sapinkotas pelnu pelēkas bārdeles ieskauta seja ar možām ačelēm, ko aizsedza uzblīduši plakstiņi. Šajās acīs es, sev par lielu pārsteigumu, saskatīju augst­prātību un savas vērtības apziņu.

Читать дальше →