Tērauda rīkle

Начало книги

Tā es paliku viens. Man apkārt novembra tumsa ar Virpuļojošu sniegu, māja iegrima kupenās, dūmeņos sāka gaudot vējš. Visus sava mūža divdesmit četrus gadus biju nodzīvojis milzu pilsētā un domāju, ka putenis gaudo tikai romānos. Izrādījās, ka tas gaudo arī īstenībā. Va­kari te bija neparasti gari, lampa ar zilo abažūru atspo­guļojās melnajās loga rūtīs, un es, vērdamies spožajā plankumā pa kreisi no sevis, sapņoju. Sapņoju par ap­riņķa pilsētu — tā atradās četrdesmit verstu attālumā.

Man ļoti gribējās aizbēgt no savas atrašanās vietas uz turieni. Tur-bija elektrība, četri ārsti, ar tiem varētu ap­spriesties, vismaz nebūtu tik baismīgi. Taču aizbēgt ne­bija nekādas iespējas un lāgiem arī pats sapratu, ka tā ir mazdūšība. Jo tieši tāda darba dēļ biju mācījies Medi­cīnas fakultātē…

«… Bet ja nu atvedīs sievieti, kam nenormālas dzem­dības? Vai, teiksim, slimnieku ar iesprūdušu bruku? Ko es iesākšu? Sakiet man, lūdzami! Pirms četrdesmit asto­ņām dienām es ar izcilību beidzu fakultāti, bet izcilība un bruka ir pavisam dažādas lietas. Reiz es redzēju, kā pro­fesors operē iesprūdušu bruku. Viņš strādāja, un es sē­dēju amfiteātrī. Tas ir viss …»

Читать дальше →