Kristības ar pagriezienu

Начало книги

Dienas N. slimnītā skrēja, un es pamazām saku ap­rast ar jauno.dzīvi.

Sādžās vēl arvien paisīja linus, ceļi joprojām bija neiz­braucami, un uz pieņemšanu pie manis ieradās ne vairāk par pieciem cilvēkiem. Vakari bija pilnīgi brīvi, un es tos vadīju, kārtodams bibliotēku, lasīdams ķirurģijas mācību grāmatas un vienatnē ilgi dzerdams tēju pie klusi sīcoša patvāra.

Augām dienām un naktīm lija lietus un lāses nerim­damas grabinājās pa jumtu, un aiz loga šļakstēja ūdens, pa reni tecēdams toverī. Laukā bija dubļi, migla, melna tumsa, kurā kā blāvi, izplūduši plankumi mirguļoja feld­šera mājiņas logi un petrolejas lukturis pie vārtiem.

Vienā no tādiem vakariem sēdēju savā kabinetā pie to­pogrāfiskās anatomijas atlanta. Apkārt valdīja pilnīgs klusums, retumis to iztraucēja vienīgi pe|u skrabināšanās ēdamistabā aiz bufetes.

Lasīju tik ilgi, kamēr plaksti kļuva smagi un sāka vēr­ties ciet. Beidzot nožāvājos, noliku atlantu pie malas un nolēmu doties pie miera. Staipīdamies, jau iepriekš tīk­sminādamies par mierīgo miegu, lietum šalcot un grabi­noties, devos uz guļamistabu, izģērbos un apgūlos.

Читать дальше →