Mazā zeme

Начало книги

Kara laikā es dienasgrāmatas nerakstīju. Taču 1418 versmainās dienas un naktis nav aizmirsušās. Bija epizodes, tikšanās un kau­jas, bija tādi brīži, kas man, tāpat kā visiem frontiniekiem, nekad neizzudīs no atmiņas.

Šodien man gribas pastāstīt par samērā nelielu kara sektoru, ko kareivji un jūrnieki bija nosau­kuši par Mazo zemi. Tā patiešām ir «maza» — nepilni trīsdesmit kvadrātkilometri. Un tā ir liela, kā var kļūt liela pat pēda zemes, ja tā slacīta pašaizliedzīgu varoņu asinīm. Lai lasītājs varētu novērtēt situāciju, teikšu, ka desanta dienās ik­viens, kas šķērsoja jūras līci un nokļuva Mazajā zemē, saņēma ordeni. Es neatceros tādu pārcelša­nās reizi, kad fašisti nebūtu nogalinājuši, noslī­cinājuši simtiem mūsu cilvēku. Un tomēr ienaid­niekam atņemtajā placdarmā pastāvīgi bija 12 līdz 15 tūkstoši padomju karavīru.

1943. gada 17. aprīlī man vajadzēja kārtējo reizi nokļūt Mazajā zemē. Šo datumu atceros labi, un, domāju, to neaizmirsīs neviens Mazās zemes cīnī­tājs: tajā dienā hitlerieši sāka operāciju «Nep­tūns». Jau pats nosaukums liecināja par viņu plāniem — ietriekt mūs jūrā. No izlūkdienesta datiem mēs to zinājām. Mēs zinājām, ka viņi gatavo ne­vis parastu, bet gan izšķīrēju uzbrukumu, ģenerāluzbrukumu.

Читать дальше →