Sirēna

Начало книги

Saltu viļņu vidū, tālu no cietzemes, katru vakaru gaidījām, kad atvelsies miglas vāli. Tie atvēlās, un mēs — Mak- dans un es — saziedām misiņa lodīšgultņus, ieslēdzām lukturi akmens torņa smailē. Makdans un es — divi putni drūmajā augstienē …

Sarkans stars … balts … atkal sarkans — meklēja miglā vientuļus kuģus. Ja tie nesaskatīs staru, mums ir arī Balss — mūsu Sirēnas spēcīgā, zemā balss; šī apdullinošā Balss lauzās cauri miglas lēveriem, un pārbiedētās kaijas pajuka uz visām pusēm kā gaisā uzsviestas spēļu kārtis, bet viļņu bangas šļāca augstu jo augstu, un to putas šņāca.

— Seit ir vientulīgi, bet ceru, ka esi jau pieradis? — Makdans vaicāja.

— Jā, — es atbildēju. — Paldies dievam, ka esi tik nepārspējams stāstītājs.

— Rītdien tava kārta braukt uz Lielo zemi. — Makdans pasmaidīja. — Dejosi ar meitenēm, dzersi džinu.

— Makdan, pastāsti — ko tu domā, kad paliec šeit viens?

— Domāju par jūras noslēpumiem, — Makdans atbildēja un aizsmēķēja pīpi.

Читать дальше →