Rīta zvaigzne

Начало книги

Māsai, kura man iemācīja ieklausīties.

Es pamostos tumsā, prom no dārza, ko tie slacīja ar manu draugu asinīm. Zelta vīrs, kurš nogalināja manu sievu, guļ miris man līdzās uz aukstās metāla grīdas; viņa dzīvību atņēmusi paša dēla roka.

Manus matus pluina rudens vējš. Zem manis rīb kuģis. Tālumā nakti šķeļ spilgti oranžas berzes liesmu joslas. No orbītas mani glābt nolaižas Telemani. Labāk, lai viņi nenāk. Labāk, lai palieku tumsai, kurā ap manu paralizēto ķermeni ķildojas maitas putni.

Aiz manis atbalsojas ienaidnieku balsis. Stalti dēmoni ar eņģeļu sejām. Mazākais no tiem pieliecas. Nolūkodamies uz savu mirušo tēvu, viņš glāsta manu galvu.

„Lūk, kā šis stāsts allaž beidzas,” viņš man saka. „Ne ar taviem kliedzieniem. Ne ar tavām dusmām. Bet ar tavu klusumu.”

Roks, nodevējs, sēž stūrī. Viņš bija mans draugs. Sirds pārāk labestīga viņa krāsai. Tagad viņš pagriež galvu un es redzu viņa asaras. Tomēr tās netiek lietas par mani. Tās rit par viņu pašu. Par to, ko viņš zaudējis. Par cilvēkiem, ko esmu viņam atņēmis.

Читать дальше →