Ņujorkas pazemes noslēpums

Начало книги

Padzirdis tumsā čaboņu, cilvēks neviļus kļūst tramīgs pat tad, ja ir jau divpadsmit gadus vecs. Pirmajā brīdī es par troksni nelikos zinis. Es gulēju savā istabā un jau laidos miegā. Nieki vien, Rikij Kid, es pats sev teicu, tev tikai likās. Tie droši vien ir zari, kas sitas kādā logā.

Tā nu es gulēju, prātodams par Ņujorku. Pareizāk sakot, sapņodams par Ņujorku. Mūsu klase bija ieplānojusi mācību gada beigās doties turp ekskursijā.

Mēs bijām mazgājuši automašīnas gandrīz katru nedēļas nogali septembri, oktobri un pēc tam ari aprīlī. Visa mācību gada laikā reizi mēnesī mēs rīkojām pudeļu vākšanas braucienu, sniega šķūrēšanas maratonu, atkritumu likvidācijas akci­ju un šokolādes pārdošanas kampaņu. Starp citu, man liekas, visi Džeimsvilas pilsētiņas iedzīvotāji ilgojās, lai mūsu klase dodas uz Ņujorku un atstāj us mierā. Ikviena pieaugušā pilsētas iemītnieka mašīna mirdzēja un laistījās, un viņa plauktus pildī­ja šokolādes tāfelītes, kas bija ieņēmušas aizvākto tukšo pudeļu vietu.

Читать дальше →