Smilšu grāmata

Начало книги

Tas notika 1969. gada februārī Bostonas ziemeļos, Kembridžā. Es to tūlīt nepierakstīju, mana pirmā doma bija visu aizmirst, lai nesajuktu prātā. Tagad, 1972. gadā, es domāju, ka, aprakstot šo notikumu, ļaušu citiem to izlasīt kā stāstu un pēc gadiem, iespējams, par stāstu tas kļūs arī man.

Notikuma laikā stinga asinis dzīslās, un vēlāk, bezmiega naktīs, man neklājās vieglāk. Tas gan nenozīmē, ka šis pārstāsts varētu aizkustināt kādu trešo.

Pulkstenis bija desmit no rīta. Es biju ērti atzvēlies soliņā iepretim Cārlzas upei. No manis piecsimt metru pa labi slējās augsts nams, kura nosaukumu tā arī nezinu. Pelēcīgie upes ūdeņi nesa lielus ledus gabalus. Neizbēgami, ka upe manas domas pievērsa laikam. Tūkstošgadīgajam Heraklīta tēlam. Biju labi izgulējies, vakardienas lekcija, šķiet, skolēnos bija raisījusi interesi. Tuvumā nebija ne dvēseles.

Piepeši uzmācās jutoņa (psihologi to uzskata par noguruma pazīmi), ka šo brīdi esmu jau pieredzējis. Sola otrā galā kāds apsēdās. Daudz labprātāk būtu vēlējies palikt viens, bet tūlīt pat strauji celties kājās būtu nepieklājīgi, un to es negribēju. Tad šis otrs sāka svilpot. Ta bija pirmā, bet ne pēdējā reize šajā rītā, kad dvēselē iezagās trauksme. Viņš svilpoja vai mēģināja izsvilpot Eliasa Regulesa “Pamesto namu”, pazīstamu kreoliešu motīvu. Šis motīvs mani aizveda uz pagalmu, kura sen vairs nav, un lika atminēties pirms daudziem gadiem mirušo Alvaro Melianu Lafinuru. Tad atskanēja dziesmas vārdi. Tie bija no pirmā panta. Balss nepiederēja Alvaro, bet bija nu ļoti, ļoti tai līdzīga. Es nodrebēju šausmās.

Читать дальше →