Stāsti un noveles

Начало книги

 Visu dienu saule neizturami karstus starus bij sūtījuse lejā no bāli zilganām debesīm, tagad, ap launaga laiku, tā aizlīda aiz tumšiem padebešu klučiem. Putni nedziedāja, lapas pie koku zariem nekustējās, ezers, kura līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā, līdzinājās spogulim. Tikai retumiem kāda zivs apsviezdamās paplunkšķināja niedrājā, caur to izceldama mazus vilnīšus kas drīzi vien atkal izzuda. Tad ezers atkal stāvēja gluds un kluss un tumšie padebeši drūmi lūkojās tajā.

Pa mežu ritēja vāģi, kuros divi vīrieši sēdēja: pagasta vecākais Miets un viņa krustdēls Augusts Tiltiņš. Abi bij bijuši pagasta namā, kur Mietam bij bijušas pagasta darīšanas, bij vēlāk, uz māju braucot, pašu darīšanās iegriezušies baznīcas krogā un tur divu stundu laikā tā noguruši, ka tikai ar krodzenieka palīdzību bij varējuši iekāpt vāģos.

Bet ne tikai abu spēkus vien, arī viņu prātus minētās pašu darīšanas bij vājinājušas. Jo Miets, ieraudzījis ezeru caur kokiem spīdam, sāka runāt par Azova jūru un Jeisku, un Tiltiņš, apkampis resno krusttēvu, prasīja tam neapnicis, kādēļ tas viņa Lienīti, viņa skaisto saimnieci, negribot precēt.

Читать дальше →