Pēdējais vienradzis

Начало книги

Vienradze dzīvoja savā ceriņu mežā pilnīgā vien­tulībā. Pati to neapzinādamās, viņa bija ļoti veca, tāpēc viļņas krāsa atgādināja drīzāk mēnesnīcā krītošu sniegu, nevis bezrūpīgas jūras putas. Tomēr vēl arvien viņa slīdēja kā ēna pār jūru un viņas skatiens bija skaidrs un nepaguris.

Būdama mazāka un ar šķeltiem nagiem, viņa nemaz nelīdzinājās tam ragainajam zirgam, kādu bieži redzam attēlos ar parakstu "vienradzis", turklāt viņai piemita tā senā, mežonīgā grācija, kādas zirgiem nekad nav bijis, kādu brieži tikai kautrīgi imitē, bet kazas pauž dejojošā apsmieklā. Garā un slaidā kakla dēļ viņas galva izskatījās mazāka, un krēpes, kas krita gandrīz līdz pusmugurai, bija mīkstas kā pieneņu pūkas un smalkas kā spalvu mākoņi. Viņai bija smailas ausis un tievas kājas ar baltām spalvām pie potītēm, bet garais rags virs acīm, trīsuļo­dams paša gliemežnīcas gaismā, spīdēja pat vistumšākajā naktī. Ar šo ragu viņa bija gan nogalinājusi pūķus, gan izdziedinājusi kāda karaļa saindēto, nedzīstošo vāti, gan notraukusi lācēniem gatavos kastaņus.

Читать дальше →