Ceļojums ar slepkavu

Начало книги

Skotlendjarda inspektors Dafs lēni soļoja pa lietū mirdzo­šo Pikadillī asfaltu. Caur biezo Sentdžeimsa parka lapotni viņš tik tikko saklausīja Bigbena kurantu sitienus. Tie lieci­nāja, ka ir iestājusies 1930. gada sestā februara desmitā vakara stunda. Lai gan notikumu tālākajā gaitā tam nebūs nekādas nozīmes, tomēr, ja runa ir par Skotlendjarda inspektoriem, der paturēt prātā precīzus datumus, stundas un minūtes.

Parasti nosvērtais un labdabīgais inspektors Dafs tajā vakarā bija nīgrs. Augu dienu, tāpat kā daudzas iepriekšē­jās, viņš nīka tiesā, kur izskatīja bezgalgaru un apnicīgu lietu, kas, paldies Dievam, nu bija pabeigta. Tiesnesis melnā, atbaidošā beretē nolasīja nāves spriedumu neliela auguma drūmam vīrelim. Dafs zināja, ka bargais sods piepriests taisnī­gi. Necilvēcīgais, gļēvais slepkava tādu galu ir pelnījis. Tiesa, šī niecība lieliski mācēja slēpt pēdas. Skotlendjardam sen ne­bija gadījies tik grūti atklājams noziegums, reizēm pat šķita, ka to nemūžam nevarēs izdarīt. Un tomēr metode uzvarēja. Metode un mazliet veiksmes, kas slēpās kādai draugaļai ne­vērīgi uzšņāptā zīmītē. Patiesībā zīmītē nebija nekā vērā ņe­mama, taču inspektors Dafs prata satvert veiksmi arī tad, ja tā karājās pavisam tievā diedziņā. Satvert un sekot tai līdz galīgai uzvarai. Tagad tas viss jau bija iegrimis pagātnē. Tālā pagātnē.

Читать дальше →