Vecās baznīcas noslēpums

Начало книги

No vecās baznīcas nekas daudz nebija palicis pāri. Drupu kaudzes vienā galā slējās sagruvusi siena, kura varēja nojaust bijušo ieejas durvju aiļu. Pašas drupas bija apaugušas ar daudzu gadu desmitu sanesumu kārtu, uz tiem auga veci koki. Nez no kurienes uzra­dies apinis nebija apmierinājies ar lazdu krūma sagūs­tīšanu un spēcīgas atvases dzina uz pussagruvušās sienas pusi. Pamestības ainu vēl pastiprināja baronu kapeņu atliekas: tās bija redzamas tūlīt aiz tikpat sabrukuša, no laukakmeņiem celta žoga, aiz kura tā­lāk varēja nojaust lauku kapsētas skumjās aprises. Vēlās pēcpusdienas saule skopi apgaismoja šo aiz­mirsto postažu, piešķirdama tai noslēpumaini drūmu noskanu.

Bērni, kas visu laiku bija bezrūpīgi rotaļājušies, celdami pilis no sarkano ķieģeļu lauskām un zem šo piļu sienām rakdami ejas, sajuta saules norietēšanu aiz tuvējā meža un sāka justies neomulīgi.

Ben, iesim projām, man te vairs nepatīk! Opaps arī droši vien jau uztraucas, kur mēs esam tik ilgi palikuši. Māsa kā vienmēr runāja un visu darīja prātīgāk un apdomīgāk.

Читать дальше →