Cilvēks- amfībija

Начало книги

Argentīnas vasara, tveicīga janvāra nakts. Melnā debess kā pieberla ar zvaigznēm. «Medūza» mierīgi stā­vēja pie enkura. Nakts klusumu netraucēja ne viļņu šļaksti, ne takelāžas čīkstoņa. Likās, okeāns guļ dziļā miegā.

Uz šonera klāja atdusējās puskailie pēr',u zvejnieki. Noguruši darba un saules svelmē, viņi nemierīgi grozī­jās smagajā snaudā, šad tad nopūzdamies vai ieklieg­damies. Rokas un kājas viņiem nervozi raustījās. Varbūt viņi redzēja sapņos savus ienaidniekus — hai­zivis. Sais karstajās bezvēja dienās cilvēki tā nogura, ka. beiguši zveju, nespēja pat laivas uzvilkt uz klāja, īstenībā tas gan nebija vajadzigs. Nekas nevēstīja laika pārmaiņu. Laivas palika nakti ūdenī, piestiprinātas pie enkura ķēdes. Rajas nebija iztaisnotas, takelaža vaļīga, neievilktais kllveris tik tikko trīsēja vieglajā vēsmiņā. Viss klājs starp baku un pūpi bija pilns ar pčrleņU kau­dzēm, koraļļu atlūzām, virvēm, pie kurām nirēji piesie­nas, audekla maisiem, kur viņi liek atrastās pērlencs, un tukšam mučelēm.

Читать дальше →