Nogrimusī pasaule

Начало книги

Drīz kļūs pārāk karsts. Mazliet pāri pulksten astoņiem Keranss no viesnīcas balkona vēroja saullēktu pār biezajiem milzīgo suņuburkšķu biezokņiem, kas četrsimt jardu attālumā lagūnas austrumu krastā lekni kuploja uz lielveikalu jumtiem. Nežēlīgā saules versme bija skaidri sajūtama pat cauri cieši saaugušajām olīvzaļajām lapotnēm. Nesaudzīgie, zaru lauztie stari atdūrās pret viņa kailajām krūtīm un pleciem, izvilkdami pirmās sviedru lāses šajā rītā. Keranss uzlika tumšas saulesbrilles, lai aizsargātu acis. Saule vairs neizskatījās apaļa, ar skaidru kontūru. Bija redzama plata, izstiepta elipse, kas milzīga un ugunīga vēdekļveidā stiepās pāri austrumu apvārsnim. Tās atspulgs lagūnas svina pelēko, nekustīgo virsmu pārvērta mirdzošā vara vairogā. Ap pusdienlaiku pēc nepilnām četrām stundām — ūdens šķitīs degam.

Parasti Keranss cēlās ap pieciem un devās uz bioloģisko izmēģinājumu staciju, lai vismaz četras līdz piecas stundas pastrādātu, pirms karstums kļuva neizturams. Tomēr šorīt viņam nebija gribējies atstāt vēso, gaisa aizkaru sargāto viesnīcas luksusnumura ērto patvērumu. Brokastīm viņš bija veltījis pāris stundu, pēc tam ierakstījis sešas lappuses savā dienasgrāmatā, apzināti vilcinādams laiku, lai neatstātu viesnīcu līdz brīdim, kad savā patruļlaivā garām brauks pulkvedis Rigss. Keranss zināja, ka tad jau būs par vēlu doties uz staciju. Pulkvedis allaž bija gatavs kādu stundiņu patērzēt, it īpaši tad, ja saruna tika veicināta ar dažām glāzēm aperitīva. Parasti pulkvedis devās projām ne agrāk kā ap pusdivpadsmitiem, un viņa prātu nodarbināja vienīgi pusdienas, kas jau gaidīja bāzē.

Читать дальше →