Sniegavīrs

Начало книги

Rūķu pilsētā Lulliņu visi labi ieredzēja. Viņu sauca par Mī­līti Lulliņu, jo viņai bija savāda paraša. Ja kāds viņai stāstīja, ka nupat viņas vista izperējusi veselus divdesmit cāļus, Lulliņa priecājās:

«Mīlīt, mīlīt! Cik tas ir jauki!»

Ja kāds no rūķiem viņai stāstīja, ka tam nobeigusies govs, viņa pārdzīvoja līdzi:

«Mīlīt, mīlīt! Cik tas ir bēdīgi!»

Lulliņai bija laba sirds, un viņa pastāvīgi turēja mājās tū- tiņu ar konfektēm, lai būtu pie rokas, ar ko uzcienāt rūķu bēr­nus, ja atnāk paciemoties.

Viņa prata arī ļoti garšīgas kūkas cept. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Smaidis, tas jautrais un dzīvespriecīgais rūķis, bija sadomājis viņu precēt.

Kādā jaukā rudens vakarā Smaidis ieradās pie Lulliņas un pasniedza viņai veselu virteni skaistu, dzeltenu sīpolu.

«Mīlīt, mīlīt! Cik tas ir laipni no tevis!» — viņa teica.

«Es tev gribēju ko lūgt,» — Smaidis teica un apmulsis grozīja cepuri rokā. «Vai tu būtu ar mieru mani precēt?»

Читать дальше →