Atbildi zina tikai laiks

Начало книги

Pateicos cilvēkiem, kuri man snieguši nenovērtējamu palīdzību ar saviem padomiem un atbalstu izpētes darbā:

Džonam Enstijam, Saimonam Beinbridžam, Džonam Kleverdonam, Eleanorai Draidenai, Džordžam Heivensam, Elisonei Prinsai, Marī Robertsai, Sūzanai Votai, Deividam Votsam un Pīteram Votsam.

Es kļuvu grūta, un tikai tādēļ tapa šis stāsts. Citādi tas nekad nebūtu uzrakstīts. Saprotiet, es allaž biju plānojusi zaudēt nevainību izbraukuma laikā uz Vestonsjūpermēru, tomēr ne jau ar šo vīrieti.

Arturs Kliftons ir dzimis Stilhausleinā, gluži tāpat kā es. Viņš pat mācījās tajā pašā Merivudas pamatskolā. Tikai es biju par viņu divus gadus jaunāka, un šā iemesla pēc viņš nezināja, ka vispār eksistēju. Visas meitenes manā klasē bija viņā iemīlējušās. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņš bija skolas futbola komandas kapteinis.

Skolas laikā Arturs par mani neizrādīja ne mazāko interesi, taču drīz pēc viņa atgriešanās no Rietumu frontes viss mainījās. Neesmu pat īsti pārliecināta, ka tajā sestdienas vakarā, kad deju zālē izvēlējās uzlūgt tieši mani, viņš zināja, kas es esmu. Godīgi sakot, arī man nācās kārtīgi ieskatīties, līdz viņu pazinu. Viņš bija uzaudzējis mazas ūsiņas un matus atķemmējis atpakaļ kā Ronalds Kolmens. Tajā vakarā viņš neskatījās ne uz vienu citu meiteni, un, kad dejojām pēdējo valsi, es zināju, ka mūsu precības ir tikai laika jautājums.

Читать дальше →