Klīnika "Dižais piekūns"

Начало книги

Man ir trīs stundas laika, pat mazāk. Pirms divdesmit minūtēm Jurijs Petro- vičs Vitovskis paziņoja: «Tātad izlemts, sākam desmitos.» Es pavaicāju, ko man tagad darīt. Viņš atbildēja: «Paņemiet papīru un aprakstiet lietas būtību. Galvenos faktus un domas. Visu, ko jūs domājat par gaidāmajiem notikumiem. Vēlāk šīs piezīmes palīdzēs

jurns izprast pašam sevi.» SV, kas vairākkārt nosodoši palūkojās uz Vitovski, piebilda: «Pareizāk gan būtu nerakstīt neko. Es ieradīšos pie jums pēc trim stundām. Nekādā gadījumā nekļūstiet lirisks un neizplūstiet. Mums vēl ir darba papilnam.»

SV nemiers ir saprotams — man nav dub- lētāja. Ja es pārdomāšu, eksperiments būs jāatliek uz ilgu laiku. Taču SV velti uztraucas: es nepārdomāšu. Nevar teikt, ka man viss būtu skaidrs. Drīzāk otrādi. Tāda nu reiz ir šī problēma: jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk neatrisinātu jautājumu. Droša pazīme, ka nepieciešams eksperiments.

Читать дальше →