Fināla teorija

Начало книги

Hanss Valters Klainmans - viens no izcilākajiem mūsdie­nu fiziķiem teorētiķiem - slīka savā vannā. Svešinieks ar ga­rām, muskuļotām rokām bija piespiedis Hansa plecus por­celāna tilpnes sienām.

Lai gan ūdens bija tikai trīsdesmit centimetru dziļš, spē­cīgās rokas neļāva Hansa galvai turēties virspusē. Viņš ieķē­rās svešinieka rokās un centās atbrīvoties no tvēriena, taču svešais bija shtarker[1], jauns, stiprs un brutāls, bet Hanss - septiņdesmit deviņus gadus vecs vīrs, kuru moka artrīts un sirds vājums. Kulstīdams rokas, viņš sitās gar vannas ma­lām, un remdenais ūdens šļācās uz visām pusēm. Zinātnieks nespēja kārtīgi nopētīt uzbrucēju - puiša seja visu laiku kus­tējās un šķita izplūdusi. Shtarker acīmredzot iekļuvis dzīvoklī pa vaļējo logu līdzās ugunsdzēsēju kāpnēm un, sapratis, ka Hanss ir vannas istabā, ieskrējis tajā.

Cīnīdamies Hanss juta, kā palielinās spiediens krūtīs. Tas sākās pašā vidū, tieši zem krūšu kaula, un strauji pārņēma visu krūškurvi. Negatīvais spiediens, lauzdamies iekšā no visām pusēm, žņaudza plaušas. Pēc dažām sekundēm sma­cējošais kamols jau bija kaklā, un Hanss rīstīdamies atvēra muti. Remdenais ūdens ieplūda rīklē, un nu Hansu pārņē­ma panika - viņš pārvērtās par primitīvu dzīvnieku, kas cen­šas izlocīties un raustās pirmsnāves konvulsijās. Nē, nē, nē, nē, nē, nē! Tad viņš aprima un redzēja vairs tikai vilnīšus, kas virmo dažus centimetrus virs sejas. Furjē rindas [2] , viņš nodomāja. Un tik skaistas!

Читать дальше →