Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Начало книги

Pēc gida Maikla Mušahas rīkojuma ziloņu karavāna apstājās. Bija sākusies smacīgā pusdienlaika svelme, kad plašā rezervāta daudzie dzīvnieki atpūtās. Dzīve uz pāris stundām apstājās, Āfrikas zeme pārvērtās par karstas lavas elli, pat hiēnas un maitu lijas meklēja ēnu. Aleksandrs Kolds un Nadja Santosa jāja uz kaprīza ziloņa vārdā Kobi. Dzīvnieks bija ļoti pieķēries Nadjai, jo šajās pāris dienās viņa bija papūlējusies iemācīties ziloņu valodas pamatus, lai aprunātos ar Kobi. Garo pastaigu laikā meitene stāstīja viņam par savu zemi Brazīliju tālu vietu, kur nebija tik lielu dzīvnieku, ja vien neņem vērā senos un slavenos briesmoņus, kas savrupi dzīvoja Amerikas kontinenta kalnu viducī. Kobi juta cieņu pret Nadju tikpat dziļi, cik neieredzēja Aleksandru, un nelaida garām nevienu izdevību izrādīt šo divējādo attieksmi.

Piecas tonnas ziloņa muskuļu un tauku apstājās ne­lielā oāzē zem putekļainiem kokiem, kuri auga kakao krāsas strauta krastā. Aleksandrs pats bija izkopis savu māku, kā, īpaši neapdauzoties, tikt lejā no trīs metrus augstās dzīvnieka muguras, jo pēc piecām safari dienām zilonis viņam joprojām nekādi nepalīdzēja. Alekss ne­pamanīja, kur Kobi bija apstājies, un puisis piezemējās strautā, līdz ceļgaliem iegrimis ūdenī. Boroba, Nadjas melnais pērtiķītis, uzlēca viņam virsū. Mēģinot atbrīvo­ties no dzīvnieciņa, Alekss zaudēja līdzsvaru un nokrita sēdus. Viņš klusi lādējās, nopurināja no sevis pērtiķīti un ar grūtībām piecēlās kājās brilles bija notašķītas ar duļķaino ūdeni, un neko nevarēja redzēt. Viņš mek­lēja kādu tīru krekla stūri, lai varētu tās noslaucīt, kad saņēma sitienu pa muguru un nokrita četrrāpus.

Читать дальше →