Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Начало книги

Rītausmā Aleksandru Koldu vajāja briesmīgi murgi. Viņš sapņoja, ka milzīgs melns putns, rūtīm plīstot, trie­cas pret logu, iekļūst mājā un aiznes sev līdzi māti. Sapnī Alekss nevarīgi noskatījās, kā baisais plēsoņa saķer dzelte­najos nagos Lizas Koldas drānas, izlido pa sadauzīto logu un pazūd debesīs starp bieziem mākoņiem. Puisi bija pa­modinājis negaisa troksnis, vējš, kas pātagoja kokus, lie­tus rībēšana uz jumta, zibens spērieni un pērkona dārdi. Aleksandrs jutās tā, it kā atrastos uz dreifējoša kuģa. Viņš ieslēdza gaismu un uzgrūdās lielam sunim, kas gulēja līdzās gultai. Puisis prātoja, ka tikai dažus kvar­tālus no mājas krāc Klusais okeāns un nikni triec pret krastu lielus viļņus. Viņš ieklausījās negaisā, domāja par melno putnu un māti un gaidīja, kad krūtīs norims sa­trauktie sirdspuksti. Baisā sapņa tēli negribēja atstāties.

Zēns paskatījās pulkstenī bija pusseptiņi, laiks cel­ties. Aiz loga lēnām ausa gaisma. Viņš nosprieda, ka šī būs viena no tām neveiksmīgajām dienām, kad labāk palikt gultā, jo viss noiet greizi. Kopš saslima māte, tādas tagad bija daudzas dienas; reizēm gaiss mājās bija tik biezs, it kā nams atrastos pašā jūras dibenā. Šādās dienās vienīgais glābiņš bija bēgt, kopā ar Pončo skriet pa pludmali, līdz aptrūkstas elpas. Bet nu jau nedēļu lija bez mitas, gluži kā pirms grēku plūdiem, turklāt Pončo bija sakodis alnis, un suns negribēja daudz kustēties. Alekss bija pārliecināts, ka viņa suns ir vislielākais mūlāps, kāds jebkad dzīvojis, vienīgais četrdesmit kilo­gramus smagais labradors, kuru sakodis alnis. Četros dzīves gados Pončo bija uzbrukuši jenoti, kaimiņu kaķis un tagad arī alnis. Un kur nu vēl visas tās reizes, kad viņu bija apčurājuši skunksi un suni nācās mazgāt to­mātu sulā, lai tiktu vaļā no smakas.

Читать дальше →