Aprīļa ragana

Начало книги

4 Neitrino tiešām loti mazi Bez lādiņa, bez masas Tā pareizi to lasi Viens otru netraucē nemaz Tiem zeme atkal muļķa lode Tie cauri viegli iziet tai Kā apkopējas zālei netīrai Vai fotons glāžu istabai…

Džons Apdaiks (No angļu valodas atdzejojis Pēteris Lediņš.)

"kas tu esi?" jautā mana māsa. Viņa ir jūtīgāka par citiem, vienīgi viņa dažbrīd ap­jauš manu klātbūtni. Tagad viņa izskatās pēc putna, stāvēdama ar izstieptu kaklu un pētoši lūkodamās dārzā. Pāri baltajam naktskreklam viņai mugurā uzmests tikai pelēks rītasvārks, un, kā šķiet, viņa nemaz nejūt, ka nakts salna vēl arvien kavējas tepat. Rītasvārks ir vaļā, un josta nesasieta nokarājas vienīgajā cilpā. Kā šaura astes spalva tā gulstas uz virtuves kāpnēm aiz viņas.

Spējā kustībā viņa pagriež galvu, ieklausās dārzā un gaida atbildi. To nesagaidījusi, viņa atkārto jautājumu, tagad jau bažīgāk un griezīgākā balsī: "Kas tu esi?"

Viņas elpa veido mazus baltu spalvu pušķīšus. Tas vi­ņai piestāv. Viņa ir ēterisks tips. Kā migla, es nodomāju jau tobrīd, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju. Tā bija karsta augusta diena pirms daudzām vasarām, vēl ilgi pirms tam, kad nonācu aprūpes namā. Hubertsons bija parū­pējies, lai mani ar ratiņkrēslu izstumj ārā un novieto ēnā zem lielās kļavas, kad teju teju bija jāsākas ārstu konferencei invalīdu slimnīcas sapulču zālē. It kā nejauši viņš auto stāvvietā saskrējās ar Kristīņu Vulfu un it kā nejauši aicināja viņu izvēlēties tuvāko ceļu pāri pla­šajam zālājam, kur sēdēju es. Viņas laiviņas dziļi grima mīkstajā zālē, un, kad abi nonāca uz grantētā ceļa, sie­viete uz bridi apstājās un pārbaudīja, vai pie zolēm nav pielipusi zeme. Tikai tad es ieraudzīju, ka viņai kājās ze­ķes, lai gan laiks bija karsts. Viņa bija tērpusies greznā blūzē, pusgaros svārkos un zeķubiksēs.

Читать дальше →